piektdiena, 2012. gada 31. augusts

vēdera un acu priekam

Kā jau katrā ceļojumā uz vietu, kas ar savu kultūru atšķiras no ierastās, īpaši jau tagad, ja klimats ir pilnīgi citādāks, ir zināma iespēja sagādāt jaunus piedzīvojumus arī savam vēderam, garšas kārpiņām... un arī acīm (vismaz man, varbūt pārāk mīlu ēst ar acīm). Piemēram, rožu sīrupā peldošas piena baltās bumbas jau patiesībā ir diezgan neitrālas pēc garšas, ļaujot izgaršot rožu sīrupu.

Tad nu Kipra atšķirībā no citām Grieķijas salām, kur nedaudz ir sanācis būs, ir krietni sausāka, mazāk auglīga, līdz ar to arbūzu, meloņu, vīģu un granātābolu vākšana no laukiem, krūmiem nav tik izplatīta (reizēm jau var, bet parasti jārēķinās ar ielaušanos kāda teritorijā, par ko atgādinās dažāda augstuma un asuma iežogojumi ap laukiem). Visbrīvāk pieejami ir kaktusi, tiem pie sirds iet arī sausums, tur gan pēc tam jārēķinās ar adatiņu sāpīgi kaitinošu atgādināšanu par sevi pirkstu galos (vai arī jau iepriekš jāsagatavo cimdi, kādi diez vai te kādam atpūtniekam ir, vismaz es nebūtu iedomājusies ko tādu ielikt somā, kur nu vēl te veikalā nopirkt).
 Toties veikalos aizvien pieejams gardais jogurts un augļus var iepirkt tuvējā bodītē, tomēr te tipisks deserts ir šis pats baltais jogurts, uz salas audzēti valrieksti ar medu - atsvaidzinoši, spēcinoši arī karstajās vasaras dienās.
 
Maltītes baudījumu ietekmē vieta - salā no tiesas ir bezgala daudz variantu, lai visus izmēģinātu, tur ir jāpavada visa vasara. Tomēr ir patīkami, ka var izvēlēties no vidējās klases, laba servisa restorāniem ar lounge zonām, ko Latvijā baudīt izdodas reti, ja izdodas.


tomēr lai baudītu ko līdzīgu franču vakariņām (pēc formas un ēdienu skaita), ar ko lepojas salas virtuve uzstādot kā nacionālo ēdienreizi - mezze (gaļas vai zivs) baudīšanu, labāk doties uz kādu tavernu, jo dziļāk laukos iekšā, jo bagātāks būs cienasts, kaut arī tāpat porciju skaits un lielums attur no ēdienreizēm pirms un pēc šādu vakariņu baudīšanas. 
  
Tā kā vakari ir diezgan gari, saulei norietot īsi pēc 19.00, ļaujot dienas karstumam noplakt un pamodinot gan apetīti, gan dzīves sparu.. tad nu šī ir tā reize, kad var lavierēt starp kafejnīcām, pēc tam bāriem, baudīt dzērienu un/vai ēdienu, sarunas, boulingu vai skatīties futbolu... cik vien maciņš ļauj. Principā šī ir iespēja nogaršot un izgaršot neiedomājamāko toņu, garšu salikumus - kā īstā atvaļinājumā. :)

 
Tajā pat laikā var veikalā iepirkt salas vīnu (šķiet, jau minēju Afrodītes vīnu), kādu sieru, vai paņemt gardus izstrādājumus no konditorejām, kas te arī ir ar tiešām plašu piedāvājumu, vai vienkārši - picu un doties pludmales virzienā, kur vienatni gan baudīt pagrūti, jo līdzīgi atpūtnieki un silto nakšu baudītāji netrūkst. Par laimi, pludmales ir tiešām plašas, lai viens otram netraucētu. dažādojot šādus gājienus, citus vakarus kokteiļus meistarojām jau mājās, izmantojot pieejamos resursus :)




 Beigās gribas ielikt bildi ar sāli. Neviens to nevāc, drīzāk jau varētu teikt, ka cilvēki pēc peldēšanās sāļajā ūdenī cenšas ātrāk no tās tikt vaļā, veidojot rindas pie pludmales dušām, kaut savu reizi ļaujot tai nožūt uz iedegušas ādas, rodas tāda kā persika imitācija, kas šķiet neraksturīga vietai, kur patstāvīgi svīst.










Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru