sestdiena, 2020. gada 29. februāris

Svētdienas atraugas




Šodien svētdiena, bet visi kā citas dienas taisās uz darbu, vienīgi uz ielas ir klusāks un varbūt tāpēc šķiet, ka arī vēsāks. Šodien pirmais modinātājs zvanīja 7.00 – dzirdēju, bet tikpat mierīgi nospiedusi gulēju tālāk. Nākamais jau nebija mans, bet to, kurus darbs gaida. Paguvām gan vēl arī kafiju kopīgi iedzert izstāstīju par vakardienas nakts gaitām, un mierīgi tagad rakstu pāris vēstules – kaut ka taču svētdienas rīts ir jāpadara īpašs, baznīcā biju jau vakar un svecīti aizdedzu, laikam stāvēju tur ļoti ilgi, vēl skaidri atceros aktuālāko iemeslu, kuram pati īsti saņēmusies neesmu, bet neesmu arī aizmirsusi, varbūt ar katru dienu maz pamazām izdosies arvien labāk.

Vispār jau šajā tikai vienā virzienā domājošājā, vīrieša falla un seksa kulta zemē, visapkārt visu laiku ir visdažādākie kārdinājumi, no kuriem veiksmīgs Eiropas pilsonis izvairās savā ikdienā, sākot ar saldu vafeļu ēšanu pēc pusnakts, nemitīgu alkohola lietošanu un beidzot ar pusmūža sieviešu atpūšanos bārstrītā ar playboy rozā pūkainām zaķīšu austiņām, attiecīgi bez problēmām iejūtoties savā lomā un izbaudot to, ejot mājās kaut nedaudz tomēr taisnojas vīram, kurš nez kur bija pazudis attiecīgo vakara daļu un tagad gudri moralize, vai varbūt vienkārši – nav jau tā, ka visi prātu atstāj viesnīcas skapītī vai visiem ir saraksts ar nerealizētajām vēlmēm vai vēl nez kādām ikdienā apspiestām fantāzijām. Un vēl paliek variants – uz visu var skatīties no citas prizmas. Tāpat arī to lielo vafeļu porcijas, kas pirmajā mirklī pārsteidz, nemaz vairs nav tik nosodošas, pārdomājot dienas darbos noskrietos kilometrus, izsvīstos sviedru litrus, apēstās sviestmaizes lielumu un vieglos  zaļo lapu salātus.

Kipra pārsteidz, pat ļoti. Pārsteidz plašājā suvenīru līnijā blakus nostādītā grieķu literature par mītiem, grieķu dievi n-tajās valodās (jā, jā, arī krieviski, kā lieākā daļa te piedāvāto pakalpojumu) un fallu variāciju sērija. Šī noteikti nav vieta kur vienkārši atbraukt un paņemt jau gatavu pakalpojumu, te ir jāizvēlas, jāzina, kas tu esi un ko tu gribi, lai nepazustu un vienā mirklī nebūtu salkana nožēlas piegarša tavām brīvdienām vai darba posmam te.  Vajag tikai vienu dienu, lai saprastu, ka saule jau visu dzīvi vēl rožainu nepadara, ka realitāte, varbūt izņemot pieczvaigžņu viesnīcu, stipri atšķiras no tūrisma informācijas bukletiem, no mājieniekiem sūtītajām vēstulēm, kuras izgājušas caur zināmai cenzūrai, lai lieki neaizskartu un neuztrauktu. Tajā pat laikā vēlreiz sev pašam atgādinot par skaisto, kas arī te ir un daudz. Neskatoties uz dažādiem sīkumiem, kurus patīk kritizet, jo tāda vienkārši ir cilvēka (vismaz latvieša daba), saules zeme ir un paliek saules un prieka, miera un jautrības, viegluma un dāsnuma zeme.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru