Šodien svētdiena, bet visi kā
citas dienas taisās uz darbu, vienīgi uz ielas ir klusāks un varbūt tāpēc
šķiet, ka arī vēsāks. Šodien pirmais modinātājs zvanīja 7.00 – dzirdēju, bet
tikpat mierīgi nospiedusi gulēju tālāk. Nākamais jau nebija mans, bet to, kurus
darbs gaida. Paguvām gan vēl arī kafiju kopīgi iedzert izstāstīju par
vakardienas nakts gaitām, un mierīgi tagad rakstu pāris vēstules – kaut ka taču
svētdienas rīts ir jāpadara īpašs, baznīcā biju jau vakar un svecīti aizdedzu,
laikam stāvēju tur ļoti ilgi, vēl skaidri atceros aktuālāko iemeslu, kuram pati
īsti saņēmusies neesmu, bet neesmu arī aizmirsusi, varbūt ar katru dienu maz
pamazām izdosies arvien labāk.
Vispār jau šajā tikai vienā
virzienā domājošājā, vīrieša falla un seksa kulta zemē, visapkārt visu laiku ir
visdažādākie kārdinājumi, no kuriem veiksmīgs Eiropas pilsonis izvairās savā
ikdienā, sākot ar saldu vafeļu ēšanu pēc pusnakts, nemitīgu alkohola lietošanu
un beidzot ar pusmūža sieviešu atpūšanos bārstrītā ar playboy rozā pūkainām
zaķīšu austiņām, attiecīgi bez problēmām iejūtoties savā lomā un izbaudot to,
ejot mājās kaut nedaudz tomēr taisnojas vīram, kurš nez kur bija pazudis
attiecīgo vakara daļu un tagad gudri moralize, vai varbūt vienkārši – nav jau
tā, ka visi prātu atstāj viesnīcas skapītī vai visiem ir saraksts ar
nerealizētajām vēlmēm vai vēl nez kādām ikdienā apspiestām fantāzijām. Un vēl
paliek variants – uz visu var skatīties no citas prizmas. Tāpat arī to lielo
vafeļu porcijas, kas pirmajā mirklī pārsteidz, nemaz vairs nav tik nosodošas,
pārdomājot dienas darbos noskrietos kilometrus, izsvīstos sviedru litrus,
apēstās sviestmaizes lielumu un vieglos zaļo lapu salātus.
Kipra pārsteidz, pat ļoti.
Pārsteidz plašājā suvenīru līnijā blakus nostādītā grieķu literature par mītiem,
grieķu dievi n-tajās valodās (jā, jā, arī krieviski, kā lieākā daļa te
piedāvāto pakalpojumu) un fallu variāciju sērija. Šī noteikti nav vieta kur
vienkārši atbraukt un paņemt jau gatavu pakalpojumu, te ir jāizvēlas, jāzina,
kas tu esi un ko tu gribi, lai nepazustu un vienā mirklī nebūtu salkana nožēlas
piegarša tavām brīvdienām vai darba posmam te.
Vajag tikai vienu dienu, lai saprastu, ka saule jau visu dzīvi vēl
rožainu nepadara, ka realitāte, varbūt izņemot pieczvaigžņu viesnīcu, stipri
atšķiras no tūrisma informācijas bukletiem, no mājieniekiem sūtītajām vēstulēm,
kuras izgājušas caur zināmai cenzūrai, lai lieki neaizskartu un neuztrauktu. Tajā
pat laikā vēlreiz sev pašam atgādinot par skaisto, kas arī te ir un daudz. Neskatoties
uz dažādiem sīkumiem, kurus patīk kritizet, jo tāda vienkārši ir cilvēka
(vismaz latvieša daba), saules zeme ir un paliek saules un prieka, miera un
jautrības, viegluma un dāsnuma zeme.





































