Droši vien izklausās jau dīvaini, ka
atvaļinājumā aizbraucis cilvēks raksta par brīvdienām, bet tā reiz ir sanācis,
ja dzīvo kopā ar kādu, kas strādā. Tā nu arī man bija brīvdienu dienas – tās,
kā virkne sākās ar slovāku meitenes dienu off, tad sekoja Kristīnes un māsas.
Jāatzīst, ka katru vakaru pārrados mājās manāmi nogurusi un šorīt, ierastajam
ritmam nosacīti atgriežoties (sākot dienu ar
kādu saimniecisku darbiņu, kompi, rīta kafiju un ārā došanās plāni tikai
pēc tam), saprotu, ka par nakts dzīvi rakstīšu citu reizi – vēl jau tā nav
beigusies (tikai vakar naivi apņēmos katru vakaru doties uz latino klubu, jo
tās nu būtu dejas, kas man patīk visvairāk), bet par to, kas redzēts, garšots
aiz Aya Napas robežām jau laikam ir vērts ko uzrakstīt.
Vispār jau unikāla iespēja – diena ar
katru no meitenēm atsevišķi (vismaz līdz vakaram). Tā kā šogad esmu manāmi
mainījusies un arī nesteidzos nekur, ja nevajag (un varbūt arī tad, ja vajag,
vienkārši nesteidzos, jo man ir atvaļinājums un arī nesteigties ir māksla,
īpaši jau tiem, kas parasti steidzas). Pēc daudz maz cilvēciskas izgulēšanās,
tiekam busā, kur viss jau būtu tiešām forši, bet Kristīne secina, ka kops iepriekšējās
reizes, kad te ir braukusi, tagad ir ļoti nesmuki, jo visi lauki ir izkaltuši
un no zaļuma ne smakas, aizvien aktuāli pāris vientuļi koki ar soliņu
nekurienes vidū, kur naivais var padomāt, ka kāzinieki bildējas, kaut patiesībā
vienkārši taisa kārtēja pompozo foto sesiju (pafoss un pompozitāte te
lielākoties gan raksturīga mūsu lielvalsts kaimiņiem, tomēr negribu to atzīmēt
kā visas nācijas iezīmi). Otrs, kāpjot no autiņa laukā, balsis ir aizsmakušas,
jo tieši tad, kad mēs viena otrai kaut ko gribējām teikt, arī aiz mums
iesēdušies vīrieši savā nesaprotamajā valodā pāris tembrus augstāk mūs
pārkliedza, īsti nesapratām – mentalitātes atšķirības radīja diskamporftu vai
mūsu pacietība bija par izturīgu, lai sāktu viņiem pievērst uzmanību aizrādot
par šādu uzvedību. Jūtu, ka ieslīgstu sīkumos, tad pieturēšos pie tiem
punktiem, kas vēl tajā dienā lika aizdomāties.
Viss sākās ar angļu brokastīm, kas te
tiešām sātīgas, labā kvalitātē un lēti – es pagaidām atsakos karstuma dēļ,
izmetot naudu par aukstās kafijas variācijām un baudot restorānu interjerus.
Pēc tam mūs pārsteidza pludmale, ne tikai
ar lielajiem viļņiem, bet arī dīvaini sadalītajiem sektoriem, glābšanas
onkuļiem, kas savās pārpievilcīgajās formas un trenētajos augumos regulāri
tomēr siganlizēja ar dobju tauri, brīdinot pārāk tālu aizpeldējušos.
Pēc mulsuma par noenkurošanās vietas
izvēli, apgūlāmies rupjās smiltīs un devāmies
bružāties viļņos. Tikmēr ierodas kārtējie playboy džeki ar bumbu un
spārda to pludmalē.
Pēc mūsu atgriešanās spārdīšana nez kāpēc tuvojas mūsu
pusei, liekot raizēties par to, vai bumba netiks uz mūsu skaistajiem dupšiem
(pāris kuriozi ar šādām situācijām jau ir pat man). Kamēr pāris smiltis
sajūtam, vēl neko nesaku, tikai nosmejamies, ka te nu būtu tā reize, kad
jāizmēģina vietējo sieviešu histērijas tehnika, kuru neviena no mums gan īsti
apguvusi nav, bet vēlāk satrūkstamies otru reizi un es vēsā angļu mierā viņus
palūdzu paiet tālāk. Pasmaida, bet paklausa. Pēc mirkļa šie velk laukā tiesām
angli, pensijas vecuma un pilnīgi bālu, kurš izraušas pat īsti paldies nepasaka
un pazūd starp saules sargiem, kamēr šī četrotne jūtas kā karaļi, jau tā
uzpūstās krūtis nu piepūšas vēl daudz plašāk un dodas dušas virzienā. Tas tiešām
tomēr škita cēli, par ko saku, ka malači tomēr. Tad Kristīne atzīst, ka mana
iepriekšējā piezīme viņai šķitusi rupja, jo esam taču sabiedriskajā pludmalē,
uz ko atbildu, ka līdz ar to arī man ir visas tiesības atpūsties. Varbūt varēju
laipnāka būt, bet mani jau neinteresēja dzēriens ar viņiem vakarpusē (tad
kāpēc?! Šī vieta māca, ka viss noved pie viena). Bet tad vēl brītiņu domāju par
šīm dažādajām uztverēm, cik daudz un kā mēs katrs pieņemam. Parasti jau mokos
ar zemu pašapziņu un kautrīgas čiepas kluso balstiņu, bet tagad sanāk, ka nekā –
izrādāš tomēr kaut ko reizēm varu. Par ko tomēr saku paldies Krievijas gada
skolai un aizdomājos t ālāk, cik ļoti tava spēja pastāvēt par sevi, sevi mīlēt,
pat tikt savā karjerā uz priekšu ir atkarīga no paša, no savas nostājas, no
savu tiesību (lai vai cik tas bravūrīgi neskanētu) uzstādīšanas. Galu galā jau
viss iepriekšminētais šķiet izrietošs no pašvērtējuma, no cilvēka vēŗtīguma un
tā apzināšānāš. Tajā mirklī atcerējos pusaudža gados lasītāš grāmatās
virsrakstu „ Labās meitenes tiek debesīs, sliktās – vēl augstāk” .
Vakars noslēgts tiek ar diezgan pamatīgu smiešanos, no kuras patīkami vēderprese jau sāp – šie mirkļi ar māsu man ikdienā visvairāk pietrūkst.
Bet nākamais rīts sākas ar māsas vēlo rītu - viņai gan tik daudz miega nevajag un gribas arī laicīgāk laisties, lai var vairāk redzēt un pabaudīt.
Nākamā diena uz brokastīm ved ne ar busu,
bet motorolleri – laiskums tiek turpināts, tikai uz citu pusi.
Pludmali
sasniedzam krietni agrāk, kad var pievērsties bradašanai, bildēšanai, vietējo
ķirbju šķirnes skaistumam, baznīciņai stāvkrasta galā, pa starpai gan iesvīst,
gan pagulēt un tikai tad, sajūtot apetītes tuvošanos, doties tālāk.
Pludmali
sasniedzam krietni agrāk, kad var pievērsties bradašanai, bildēšanai, vietējo
ķirbju šķirnes skaistumam, baznīciņai stāvkrasta galā, pa starpai gan iesvīst,
gan pagulēt un tikai tad, sajūtot apetītes tuvošanos, doties tālāk.
Ir jauki vienkārši braukt,
reizēm nogriezties. Soreiz trāpījām interesantā līcītī, kas osta izrādijās,
tālāk piekraste gan galīgi neizprotama, būdas, vienā pat kaukāzieties.
Bet
līcītī vairāki jauki restorāniņi, kur, neskatoties uzviena no ģimenes pārstāvju
pavājajām angļu valodas zināšanām (krievu valoda šādās vietās īsti vispār
neeksistē), virtuve ir diezgan laba (par lielisku jau īsti to nosaukt nevar –
esmu saklausījusies meiteņu komentārus un nemanot arī sāku izvērtēt, bet tiešām
– te man patika, man patika gan viņu interjers, vienkāršs, bet gaumīgs, tīrs un
kārtīgs, gan ēdienkaršu ieturētais, bet toņos perfektais dizains, pat mūzikas
izvēle un keramikas trauku forma un baltā krāsa). Vēlāk secinu, ka šīs
brīvdienas būs bijušas ne tikai pludmale un saule vīģes no koka un vietējā
jogurta atēšanās, bet neliels kulinārisjas ceļojums – hmm, laikam jau dzīves
kvalitāte aug!
Bet
līcītī vairāki jauki restorāniņi, kur, neskatoties uzviena no ģimenes pārstāvju
pavājajām angļu valodas zināšanām (krievu valoda šādās vietās īsti vispār
neeksistē), virtuve ir diezgan laba (par lielisku jau īsti to nosaukt nevar –
esmu saklausījusies meiteņu komentārus un nemanot arī sāku izvērtēt, bet tiešām
– te man patika, man patika gan viņu interjers, vienkāršs, bet gaumīgs, tīrs un
kārtīgs, gan ēdienkaršu ieturētais, bet toņos perfektais dizains, pat mūzikas
izvēle un keramikas trauku forma un baltā krāsa). Vēlāk secinu, ka šīs
brīvdienas būs bijušas ne tikai pludmale un saule vīģes no koka un vietējā
jogurta atēšanās, bet neliels kulinārisjas ceļojums – hmm, laikam jau dzīves
kvalitāte aug!
Pēcpusdienā, cerot skatīties
saulrietu no raga gala (ak, šo naivumu, pašpaļāvīgi izlemt, ka tas būs ap
20.00, nu mēs zinām, ka tā pazūd tieši 19.15), kāpēc ragu sasniedzam jau melnā
tumsā, jo vakara cēliens iestajas neapskaužami ātri, priecīgas par neplānoto,
bet jauko pusdienu vietu, ripojam pilsētas pretējās puses virzienā. Vispār
jau jauki – saule, vējš, skaties tik
apkāŗt. Tā ka pārāk nevienu mirkli neiespringstu par to, kur un kāpēc mani ved
(aprobežojoties ar jēdzieniem, ciemats, pludmale, saulriets, bet kāds un kāpēc,
to parasti uzzinu jau galapunktā), tad par dienas jautājumu kļūst: “ Cik talu
vēl līdz Paralimi?” (kad tikko jau esam
sabildējušās pie Pralimi baznīcas, māsa ir parādījusi savu pirmo darba vietu un
tagad pilsētas centrā sēžam un baudām kādu atsvaidzinošu dzērienu).


Principā mani jau varētu arī turku zonā ievest un es droši vien īsti nepamanītu, ja vien priekšā nebūtu bijis palieks uzraksts, ka tā ir no mans’ land un blakus vairākās valodās piestiprinātas plāksnes, ka bez īpašas atļaujas bildēt, filmēt nedrīkst. Padrūma vieta, maz smaidu, lielas cenas – piestrādā, lai radītu bijību un nevēlmi atgriezties.


Principā mani jau varētu arī turku zonā ievest un es droši vien īsti nepamanītu, ja vien priekšā nebūtu bijis palieks uzraksts, ka tā ir no mans’ land un blakus vairākās valodās piestiprinātas plāksnes, ka bez īpašas atļaujas bildēt, filmēt nedrīkst. Padrūma vieta, maz smaidu, lielas cenas – piestrādā, lai radītu bijību un nevēlmi atgriezties.
Skaista diena, skaistas meitenes - laikam jau šoreiz tiešām neko vairāk arī nevajag!




Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru