ceturtdiena, 2012. gada 23. augusts

Māsas brīvdiena

    Droši vien izklausās jau dīvaini, ka atvaļinājumā aizbraucis cilvēks raksta par brīvdienām, bet tā reiz ir sanācis, ja dzīvo kopā ar kādu, kas strādā. Tā nu arī man bija brīvdienu dienas – tās, kā virkne sākās ar slovāku meitenes dienu off, tad sekoja Kristīnes un māsas. Jāatzīst, ka katru vakaru pārrados mājās manāmi nogurusi un šorīt, ierastajam ritmam nosacīti atgriežoties (sākot dienu ar  kādu saimniecisku darbiņu, kompi, rīta kafiju un ārā došanās plāni tikai pēc tam), saprotu, ka par nakts dzīvi rakstīšu citu reizi – vēl jau tā nav beigusies (tikai vakar naivi apņēmos katru vakaru doties uz latino klubu, jo tās nu būtu dejas, kas man patīk visvairāk), bet par to, kas redzēts, garšots aiz Aya Napas robežām jau laikam ir vērts ko uzrakstīt.
Vispār jau unikāla iespēja – diena ar katru no meitenēm atsevišķi (vismaz līdz vakaram). Tā kā šogad esmu manāmi mainījusies un arī nesteidzos nekur, ja nevajag (un varbūt arī tad, ja vajag, vienkārši nesteidzos, jo man ir atvaļinājums un arī nesteigties ir māksla, īpaši jau tiem, kas parasti steidzas). Pēc daudz maz cilvēciskas izgulēšanās, tiekam busā, kur viss jau būtu tiešām forši, bet Kristīne secina, ka kops iepriekšējās reizes, kad te ir braukusi, tagad ir ļoti nesmuki, jo visi lauki ir izkaltuši un no zaļuma ne smakas, aizvien aktuāli pāris vientuļi koki ar soliņu nekurienes vidū, kur naivais var padomāt, ka kāzinieki bildējas, kaut patiesībā vienkārši taisa kārtēja pompozo foto sesiju (pafoss un pompozitāte te lielākoties gan raksturīga mūsu lielvalsts kaimiņiem, tomēr negribu to atzīmēt kā visas nācijas iezīmi). Otrs, kāpjot no autiņa laukā, balsis ir aizsmakušas, jo tieši tad, kad mēs viena otrai kaut ko gribējām teikt, arī aiz mums iesēdušies vīrieši savā nesaprotamajā valodā pāris tembrus augstāk mūs pārkliedza, īsti nesapratām – mentalitātes atšķirības radīja diskamporftu vai mūsu pacietība bija par izturīgu, lai sāktu viņiem pievērst uzmanību aizrādot par šādu uzvedību. Jūtu, ka ieslīgstu sīkumos, tad pieturēšos pie tiem punktiem, kas vēl tajā dienā lika aizdomāties. 
Viss sākās ar angļu brokastīm, kas te tiešām sātīgas, labā kvalitātē un lēti – es pagaidām atsakos karstuma dēļ, izmetot naudu par aukstās kafijas variācijām un baudot restorānu interjerus.
Pēc tam mūs pārsteidza pludmale, ne tikai ar lielajiem viļņiem, bet arī dīvaini sadalītajiem sektoriem, glābšanas onkuļiem, kas savās pārpievilcīgajās formas un trenētajos augumos regulāri tomēr siganlizēja ar dobju tauri, brīdinot pārāk tālu aizpeldējušos. 



Pēc mulsuma par noenkurošanās vietas izvēli, apgūlāmies rupjās smiltīs un devāmies  bružāties viļņos. Tikmēr ierodas kārtējie playboy džeki ar bumbu un spārda to pludmalē.
Pēc mūsu atgriešanās spārdīšana nez kāpēc tuvojas mūsu pusei, liekot raizēties par to, vai bumba netiks uz mūsu skaistajiem dupšiem (pāris kuriozi ar šādām situācijām jau ir pat man). Kamēr pāris smiltis sajūtam, vēl neko nesaku, tikai nosmejamies, ka te nu būtu tā reize, kad jāizmēģina vietējo sieviešu histērijas tehnika, kuru neviena no mums gan īsti apguvusi nav, bet vēlāk satrūkstamies otru reizi un es vēsā angļu mierā viņus palūdzu paiet tālāk. Pasmaida, bet paklausa. Pēc mirkļa šie velk laukā tiesām angli, pensijas vecuma un pilnīgi bālu, kurš izraušas pat īsti paldies nepasaka un pazūd starp saules sargiem, kamēr šī četrotne jūtas kā karaļi, jau tā uzpūstās krūtis nu piepūšas vēl daudz plašāk un dodas dušas virzienā. Tas tiešām tomēr škita cēli, par ko saku, ka malači tomēr. Tad Kristīne atzīst, ka mana iepriekšējā piezīme viņai šķitusi rupja, jo esam taču sabiedriskajā pludmalē, uz ko atbildu, ka līdz ar to arī man ir visas tiesības atpūsties. Varbūt varēju laipnāka būt, bet mani jau neinteresēja dzēriens ar viņiem vakarpusē (tad kāpēc?! Šī vieta māca, ka viss noved pie viena). Bet tad vēl brītiņu domāju par šīm dažādajām uztverēm, cik daudz un kā mēs katrs pieņemam. Parasti jau mokos ar zemu pašapziņu un kautrīgas čiepas kluso balstiņu, bet tagad sanāk, ka nekā – izrādāš tomēr kaut ko reizēm varu. Par ko tomēr saku paldies Krievijas gada skolai un aizdomājos t ālāk, cik ļoti tava spēja pastāvēt par sevi, sevi mīlēt, pat tikt savā karjerā uz priekšu ir atkarīga no paša, no savas nostājas, no savu tiesību (lai vai cik tas bravūrīgi neskanētu) uzstādīšanas. Galu galā jau viss iepriekšminētais šķiet izrietošs no pašvērtējuma, no cilvēka vēŗtīguma un tā apzināšānāš. Tajā mirklī atcerējos pusaudža gados lasītāš grāmatās virsrakstu „ Labās meitenes tiek debesīs, sliktās – vēl augstāk” .
Vakars noslēgts tiek ar diezgan pamatīgu smiešanos, no kuras patīkami vēderprese jau sāp – šie mirkļi ar māsu man ikdienā visvairāk pietrūkst. 


 
Bet nākamais rīts sākas ar māsas vēlo rītu - viņai gan tik daudz miega nevajag un gribas arī laicīgāk laisties, lai var vairāk redzēt un pabaudīt.
Nākamā diena uz brokastīm ved ne ar busu, bet motorolleri – laiskums tiek turpināts, tikai uz citu pusi. 
 
 
Pludmali sasniedzam krietni agrāk, kad var pievērsties bradašanai, bildēšanai, vietējo ķirbju šķirnes skaistumam, baznīciņai stāvkrasta galā, pa starpai gan iesvīst, gan pagulēt un tikai tad, sajūtot apetītes tuvošanos, doties tālāk.
Ir jauki vienkārši braukt, reizēm nogriezties. Soreiz trāpījām interesantā līcītī, kas osta izrādijās, tālāk piekraste gan galīgi neizprotama, būdas, vienā pat kaukāzieties.
Bet līcītī vairāki jauki restorāniņi, kur, neskatoties uzviena no ģimenes pārstāvju pavājajām angļu valodas zināšanām (krievu valoda šādās vietās īsti vispār neeksistē), virtuve ir diezgan laba (par lielisku jau īsti to nosaukt nevar – esmu saklausījusies meiteņu komentārus un nemanot arī sāku izvērtēt, bet tiešām – te man patika, man patika gan viņu interjers, vienkāršs, bet gaumīgs, tīrs un kārtīgs, gan ēdienkaršu ieturētais, bet toņos perfektais dizains, pat mūzikas izvēle un keramikas trauku forma un baltā krāsa). Vēlāk secinu, ka šīs brīvdienas būs bijušas ne tikai pludmale un saule vīģes no koka un vietējā jogurta atēšanās, bet neliels kulinārisjas ceļojums – hmm, laikam jau dzīves kvalitāte aug!

Pēcpusdienā, cerot skatīties saulrietu no raga gala (ak, šo naivumu, pašpaļāvīgi izlemt, ka tas būs ap 20.00, nu mēs zinām, ka tā pazūd tieši 19.15), kāpēc ragu sasniedzam jau melnā tumsā, jo vakara cēliens iestajas neapskaužami ātri, priecīgas par neplānoto, bet jauko pusdienu vietu, ripojam pilsētas pretējās puses virzienā. Vispār jau  jauki – saule, vējš, skaties tik apkāŗt. Tā ka pārāk nevienu mirkli neiespringstu par to, kur un kāpēc mani ved (aprobežojoties ar jēdzieniem, ciemats, pludmale, saulriets, bet kāds un kāpēc, to parasti uzzinu jau galapunktā), tad par dienas jautājumu kļūst: “ Cik talu vēl līdz Paralimi?”  (kad tikko jau esam sabildējušās pie Pralimi baznīcas, māsa ir parādījusi savu pirmo darba vietu un tagad pilsētas centrā sēžam un baudām kādu atsvaidzinošu dzērienu).  



 Principā mani jau varētu arī turku zonā ievest un es droši vien īsti nepamanītu, ja vien priekšā nebūtu bijis palieks uzraksts, ka tā ir  no mans’  land un blakus vairākās valodās piestiprinātas plāksnes, ka bez īpašas atļaujas bildēt, filmēt nedrīkst. Padrūma vieta, maz smaidu, lielas cenas – piestrādā, lai radītu bijību un nevēlmi atgriezties.
Skaista diena, skaistas meitenes - laikam jau šoreiz tiešām neko vairāk arī nevajag!



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru