Kipra esot Afrodītes sala (un lai arī lielākoties tas tiek atgādināts kā mudinājums, ka te esot jābauda mīlas prieki no sirds), vietējais bez un ar alkoholisko dzērienu brūzis izlaidis tīri ciešamas kvalitātes (tā teikt - labākais no lētā gala) vietējo vīnu. Man jau gan laikam vislabāk pie sirds etiķete, kas tik ļoti atšķiras ar savu gaiši zilo toni, ka varbūt tieši tāpēc reibst krietni straujāk (par laimi arī skaidrojas ātrāk).

Un ne jau katru vakaru līdzīgi citiem atpūtniekiem ir jādodas uz bāru vai restorānu, var doties vienkārši uz pludmali, kura nekad, nekad nav tukša, pat nakts vidū mainoties vakara un rīta peldētājiem, savā ziņā klusa saullēkta baudīšanas iespējas krietni attālinot no pilsētiņas centra.
Un ne jau katru vakaru līdzīgi citiem atpūtniekiem ir jādodas uz bāru vai restorānu, var doties vienkārši uz pludmali, kura nekad, nekad nav tukša, pat nakts vidū mainoties vakara un rīta peldētājiem, savā ziņā klusa saullēkta baudīšanas iespējas krietni attālinot no pilsētiņas centra.
Kamēr citā pludmalē var brist līdz salai, kur baudīt nākamo baudāmo vīna pudeli. un nē - tā nav nodzeršanās - tās ir brīvdienas, saule, apkārt esošā kultūra. Lai arī atzīšos, ka brīnos par to, kā citiem nereibst. Tajos mirkļos atcerējos, ka es tomēr no ziemeļiem :)
Bet rīts jau pienāk, kad nakts pavadīta ar gardiem smiekliem, meitenīgi pļāpājot par bijušo, esošo un smaidot sapņojot par nākotni, var mierīgi mosties agri un doties satikt sauli un zvejniekus.
Lielākā laivu daļa gan ir mierīgas, varbūt
jau nodevusi savas zivis, bet pāris laivās pa vienam vai pārim vīru sez,
mierīgi pļāpādami loba dažādas krāsas un formas nelielas zivtiņas. Pie viena
tomēr apstājos, prasu, vai drīkst fotografēt, tā viņš ar mani papļāpāt,
pastāsta, kad brauc zvejā, brīdina, ka te ir stipri jāuzmanās, jo ir reizes,
kad meitenes vēršas policijā puišu pāridarījumu dēļ, kas mani nedaudz
pārsteidz, jo brīžiem aizvien nepamet sajūta, ka sekss te ir tikpat
nepieciešams ikvienam un tikpat normāla nodarbe kā ēst, bet laikam jau visu
līdz galam nevar redzēt un saprast no malas. Kad atteicos ar viņu doties zvejā,
vienkārši pieņemot, ka es taču nezvajoju, un piesargājoties, jo kas tad šim
kungam varētu būt aiz ādas, kaut vispāŗ jau tomēŗ ir sajūta, ka te ir droši, ka
lielākā daļa cilvēku ir tiešām jauki, vīrs saka, ka katru rītu brokastīs apēd
pa grifrūtam veselībai un iedod vienu arī man, ja reiz es zvejot negribot. Tā
dzeltenā krāsa velnišķīgi labi piestāv manam violetajam krekliņam, un abi
norunājam, ka šāda pozitīva saruna noteikti ir izdevušās dienas sākums, bet
griefrūtu gan pagaidām atstāju ledusskapī, saprotot, ka vēders par to
priecāsies vairāk rīt.
Turpinu vilkties mājās, ceļā vēl
sasveicinādamās un parādīdama ceļu pāris skrējējiem, spēks tiešām maz, bet tagad
es zinu, ka pēcpusdienā brauc izlikt tīklus, nākamajā rītā savāc lomu, tad
nodod kārtīga vēdera īpašniekam baltā kreklā, kas tālāk lomu nogādā
restorāniem, privātajiem draugiem, tūristiem.
Tagad gribas uz to restorānu, kur gatavo šo zvejnieku lomus nevis saldētas jūras veltes – man vēl ir vairāk kā nedēļa, lai to noskaidrotu, pagūšu!!
Tagad gribas uz to restorānu, kur gatavo šo zvejnieku lomus nevis saldētas jūras veltes – man vēl ir vairāk kā nedēļa, lai to noskaidrotu, pagūšu!!
Ar rītiem un vakariem jau tas jaukākais ir tas, ka saule spēlējas gandrīz ar visu, atstājot malā tikai to, kas ēnā palicis.
Tik skaisti tā spēlējas ar cilvēku sejām, saulē iedegušo ādu ietonē vēl maigāku un kārdinošāku, ļauj pamanīt dienā neievēroto, jo savu reizi acis tomēr var vairāk pavērt.
Un vēl ar tiem vakariem ir skaisti, kad sejā atspīd ne tikai citādi saules stari, bet parādās arī dienas gandarījums un nogurums, piepildot, uzliekot punktu uz 'i' un pagaidām neko vēl nesolot, bet ar vakara vēju sūtot nakts jausmas.






Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru