piektdiena, 2012. gada 31. augusts

vēdera un acu priekam

Kā jau katrā ceļojumā uz vietu, kas ar savu kultūru atšķiras no ierastās, īpaši jau tagad, ja klimats ir pilnīgi citādāks, ir zināma iespēja sagādāt jaunus piedzīvojumus arī savam vēderam, garšas kārpiņām... un arī acīm (vismaz man, varbūt pārāk mīlu ēst ar acīm). Piemēram, rožu sīrupā peldošas piena baltās bumbas jau patiesībā ir diezgan neitrālas pēc garšas, ļaujot izgaršot rožu sīrupu.

Tad nu Kipra atšķirībā no citām Grieķijas salām, kur nedaudz ir sanācis būs, ir krietni sausāka, mazāk auglīga, līdz ar to arbūzu, meloņu, vīģu un granātābolu vākšana no laukiem, krūmiem nav tik izplatīta (reizēm jau var, bet parasti jārēķinās ar ielaušanos kāda teritorijā, par ko atgādinās dažāda augstuma un asuma iežogojumi ap laukiem). Visbrīvāk pieejami ir kaktusi, tiem pie sirds iet arī sausums, tur gan pēc tam jārēķinās ar adatiņu sāpīgi kaitinošu atgādināšanu par sevi pirkstu galos (vai arī jau iepriekš jāsagatavo cimdi, kādi diez vai te kādam atpūtniekam ir, vismaz es nebūtu iedomājusies ko tādu ielikt somā, kur nu vēl te veikalā nopirkt).
 Toties veikalos aizvien pieejams gardais jogurts un augļus var iepirkt tuvējā bodītē, tomēr te tipisks deserts ir šis pats baltais jogurts, uz salas audzēti valrieksti ar medu - atsvaidzinoši, spēcinoši arī karstajās vasaras dienās.
 
Maltītes baudījumu ietekmē vieta - salā no tiesas ir bezgala daudz variantu, lai visus izmēģinātu, tur ir jāpavada visa vasara. Tomēr ir patīkami, ka var izvēlēties no vidējās klases, laba servisa restorāniem ar lounge zonām, ko Latvijā baudīt izdodas reti, ja izdodas.


tomēr lai baudītu ko līdzīgu franču vakariņām (pēc formas un ēdienu skaita), ar ko lepojas salas virtuve uzstādot kā nacionālo ēdienreizi - mezze (gaļas vai zivs) baudīšanu, labāk doties uz kādu tavernu, jo dziļāk laukos iekšā, jo bagātāks būs cienasts, kaut arī tāpat porciju skaits un lielums attur no ēdienreizēm pirms un pēc šādu vakariņu baudīšanas. 
  
Tā kā vakari ir diezgan gari, saulei norietot īsi pēc 19.00, ļaujot dienas karstumam noplakt un pamodinot gan apetīti, gan dzīves sparu.. tad nu šī ir tā reize, kad var lavierēt starp kafejnīcām, pēc tam bāriem, baudīt dzērienu un/vai ēdienu, sarunas, boulingu vai skatīties futbolu... cik vien maciņš ļauj. Principā šī ir iespēja nogaršot un izgaršot neiedomājamāko toņu, garšu salikumus - kā īstā atvaļinājumā. :)

 
Tajā pat laikā var veikalā iepirkt salas vīnu (šķiet, jau minēju Afrodītes vīnu), kādu sieru, vai paņemt gardus izstrādājumus no konditorejām, kas te arī ir ar tiešām plašu piedāvājumu, vai vienkārši - picu un doties pludmales virzienā, kur vienatni gan baudīt pagrūti, jo līdzīgi atpūtnieki un silto nakšu baudītāji netrūkst. Par laimi, pludmales ir tiešām plašas, lai viens otram netraucētu. dažādojot šādus gājienus, citus vakarus kokteiļus meistarojām jau mājās, izmantojot pieejamos resursus :)




 Beigās gribas ielikt bildi ar sāli. Neviens to nevāc, drīzāk jau varētu teikt, ka cilvēki pēc peldēšanās sāļajā ūdenī cenšas ātrāk no tās tikt vaļā, veidojot rindas pie pludmales dušām, kaut savu reizi ļaujot tai nožūt uz iedegušas ādas, rodas tāda kā persika imitācija, kas šķiet neraksturīga vietai, kur patstāvīgi svīst.










valodas jautājums

    Vajadzēja tikai pāris minūtes pēc iebraukšanas Aya Napā, lai izgaistu nedrošība un zinātkāre par grieķu valodu, jo bez tās var tīri labi iztikt, arī angļu valoda nav obligāta, ja vien - runā krieviski.
Tāds liels pārsteigums sākumā, tad ar ironiju smejies, ka jūties nedaudz kā savējais, nosacīti  - mājās (jo nav jau tā ka par kaimiņu lielvalsti nebūtu siltas atmiņas), tikai aizbraucis uz dienvidu pusi, piemēram, Sočiem (tur tikai droši vien viss būtu krietni dārgāk, kas varbūt arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Kipras labākās un skaistākās pludmales 70% ir pārpludinātas tieši ar krievu atpūtniekiem, pārsvarā gan no Maskavas un Pēterburgas, cik tiku runājusi, no aizurāliem vispār nevienu nesatiku. Tad apartamentu pamatiedzīvotāji ir skandināvi un vietām klīst arī briti (pilsētās britu ir krietni vairāk, arī kā patstāvīgie iedzīvotāji), kā nekā - bijušā britu koloniju, no kuras arābu iedzīvotāji ar zināmu prieku un lepnumu patur vairākas iezīmes, laikam jau arī tās stūres labajā pusē un brauc pa kreiso, kas šoreiz mani attur no motorollera vadīšanas, izbaudot braucienu aizmugurē. 
Divu nedēļu garumā pats vairākas reizes putrojies ar valodas lietojumu, kādā tad īsti runāt, tā kā uz pieres ir rakstīts, ka brits neesi, tad visdrīzāk sarunu ar Tevi uzsāks krieviski, ja vien pats uzsācējs to prot. no vienas puses, tikko no Latvijas atlaidies, kur gaisā tomēr jaušama negatīva attieksme pret krievu valodas lietojumu, ja vien esi spējīgs lietot arī citu, to līdzi pavilcis, nejūties ne pārāk labi, ne pārāk droši attīstot sarunu slāviski, kaut mēle jau tīri ielocīta un pašam sirdī pret šo valodu nekas nav. tā paiet vairākas dienas, kamēr tiec vaļā no Latvijas attieksmes pret šo valodu, ko gan ik palaikam atsauc pārējie letiņi, kuri aizvien izbauda vidi, kur apkārt nerunā krieviski, bet tas vairāk tāpēc, ka apkalpojošās sfēras pārstāvim ārpus darba stundām gribas sajusties kā ārpus tām, zināmā mērā jāpiekrīt par šai lielajai mentalitātei raksturīgajām bravūrīgajām, pafosīgajām un egocentriskajām iezīmēm, no kurām vienkārši nogurst, plus vēl - no mājām līdzi paņemtā attieksme. tomēr arī šajā jautājumā nevar novilkt vienādu strīpu ap visiem, kā arī - tik spēcīgi tas izpaužas tieši Aya Napā, jebkurā pilsētā jau ir krietns britu pārsvars. 
Tomēr ir arī savi plusi krievu valodas pratējai, īpaši, ja esi sieviete - savu reizi, pareizi izgrozoties varu gozēties pasaulē skaistākās un iekārojamākās - krievu sievietes - tēla saulītē. Protams, katra nācija mēdz mīlēt un par labākajām uzskatīt tieši savas sievišķā dzimuma pārstāves, tomēr pēdējā laikā sliecos piekrist, patiesas, inteliģentas krievu dāmas spēcīgumam un pārākumam par citām. 
Grūtāk ko komentēt par krievu vīriešiem, šķiet, ka viņiem šajos brīvdienu braucienos vairāk ir tāds kompanjona vai playboy puiša loma. ja viņam ir dāma blakus, viņš ir karalis (bez liekas ironijas), ja nav - tad visdrīzāk pāris stundu laikā var pie tādas tikt. 



Kamēr Latvijā krievu valodas jautājumi tiek traktēti un skatīti daudz un dažādi, tikmēr te, šķiet, dominē tieši viens faktors - nauda; kam nauda, tam vara, tam taisnība utt. un tā šoreiz plūst tieši no Krievijas lielpilsētām. 

pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

Larnaka

Ko lai saka? Laikam jau ir tā, ka gaisam iesilstot virs 30*C jebkura pilsēta liks atcerēties un nedaudz ilgoties pēc pludmales, kas varēja būt tavas dienas alternatīva. Bet tomēr...
Šaja salā uz mani darbojas neizskaidrojams spēks: neskatoties, cik labs ir pats transportlīdzeklis, cik spēcīgs tajā ir kondicionieris, pāris minūtes pēc iekāpšanas tajā es aizmiegu un skaistā ceļa vērošana paliek kaut kur...
Tādā pat veidā tiku sasniegusi arī Larnaku, kas gan bija tikai nepilas stundas brauciena attālumā, ar ko pilnīgi pietika, lai diena iekarstu un izkapjot galvenajā pieturā promenādes centrā, ir tiešām sevi jāpierunā, lai nedotos jūras virzienā, jo karsts, un sviedru rasa jau uz pieres, bet opaa  - super neglītas un pliekanas smiltis pludmalē, kas kā paplāte – dikti garlaicīgi. Tad nu izvēlos vidusceļu – eju taisni līdz senajam cietoksnim, kas vēl no turku impērijas laikiem, tad gan lokos iekšā vecpilsētas (tiešām ir pāris pusbrukušas un tukšas  ēkas) ielās, kas galu galā izrādās arī mani saistošākā pilsētas daļa. 


Ieklīstu bizantiešu laika pareizticīgo katedrālē, kur maz ko saprotu no grieķu uzrakstiem, bet ir skaidrs, ka svāŗki jāsien vīriešiem, ko daži tūristi arī dara (kamēr atsevišķi sieviešu eksemplāri tos liek uz galvas), un pārejo jau var dzirdēt no krievu grupas gida. Tā kā priekšroku dodu vientuļai klimšanai gar ikonām un mierīgai sveces aizdedzināšānai, turos tālāk no tās grupas. Batuška tik klana galvu un kaut ko skaita, dažus pieved noskūpstīt kādu ikonu, mani neaiztiek, brīnās par kaut ko – vēlāk saprotu, ka viņu mulsina tas, ka paņēmu tikai vienu sveci, citi ņem veselu kaudzi. Nokāpu vēl Lācara kapa         vietā, kur par biedru zārki stāv atvēŗti, tukši, bet mierinājumam stāv pāris plastmasas glāzītes, kuras turpat ar dzidru krāna ūdeni var uzpildīt.



Tālāk ieklīstu brīnišķīgā antikvariātā, kur var atrast gandrīz visu, turpat reizēm nopriecājos par ēku fasādēm un ļaujos fantāzijām, kā es iekoptu terasi, ja tur dzīvotu, tad jau mazo suvenīru skatologus nomaina arvien lielāki un atpazīstamāki zīmoli, cilvēki paliek vairāk, it kā ļaujos nosacītai veikalu ķemmēšānai, bet ātri apnīkst, laikam jau karstums dara savu. 


 Droši vien tāpēc arī ātrāk sāku skatīties kafejnīcu virzienos, kas turpat pie tirgus ir gana plašā klāstā. Lai arī nešķiet tīri tipisks  vietējais stils, ļaujos gaiši zilam, vieglam kafijas un pīrāgu aromātam, kur baudīt izdevās ne tikai izslavēto rožu sīrupu ar mistiskām baltām bumbām, kuras pārdod bezgala skaistā ūdens peldes stikla burkā, gan arī priecājos par interjera niansēm, krāsu salikumiem, piekaramajām lampām un nedaudz žēl, ka nebija neviena ar ko dalīties tajā, tad būtu iemesls ilgāk pakavēties. Mājās rādot bildes, virsroku gan guva arbūzu foto, tad nu ievietoju arī to - varbūt vēl kādam iet pie sirds. :)


 Kad neviļus aizklīdu uz blakus kvartāliem, sākās tipiska vidējas pilsētas kņada, ar tipiskiem veikaliem, cilvēkiem, tikai visam pa virsu - karsts un sauss, kas drīz vien lika griezties atpakaļ tikt pie ieplānotajiem pirkumiem, ar ko iepriecināt mājās palicējus. Tad vēl iegriezties pie jauka britu puiša, kurš vispār jau tirgoja skursteņveidīgus konditorejas izstrādājumus (chimney roll), kas savukārt neizkonkurēja tipisko olīvju pastas maizīti, kuru atradu citā konditorejā, bet smaids un frappe, kuru viņš gatavoja, bija viena no labākajām dienas daļām Larnakā, pēc kuras gan ātri uz autobusu un atpakaļ uz savu pludmales pilsētu. Es tomēr šoreiz te laikam biju ieradusies tuvo cilvēku, saules un siltā ūdens dēļ, ne pārkarsētiem ielu trotuāriem un pasaules modes zīmolu outletiem.


piektdiena, 2012. gada 24. augusts

24.08.2012

   Reizēm, lai baudītu kādus vietējos labumus, ir jāiet pāri diezgan smagiem šķēršļiem. Iziet līdz ar sauli ir pat patīkami, jo nav vēl svelmes, kas sviedrē un atņem pēdējos spēkus, bet roku pirksti jau pat pēc stundu garas pincetes ērkšķu raušanas laukā aizvien smeldzīgi.


 
Žans Marī Dru „ Viņpus izrāviena. Kā mainīt noteikumus tirgū.”
Neptuns,2007 (2002)
Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas ir pabeigta arī pirmā mana mūža atvaļinājuma pludmales grāmata. Citātus no tās jaucu kopā ar bildēm - vajadzētu sanākt Ayas Napas cienīgam brīvdienu kokteilim. :)
 
76. Zīmola patiesības modelim nevajadzētu uzspiest zīmola saziņai detalizētu šablonu. Patiesībai, kas balstīta uz argumentiem, jāveido zīmola nākotne, nevis jādefinē tagadne, tverotiese pie pagātnes, kas tā nereti gadās.
88. Izrāviena process ir brīvs un ekspansiivs. Tas prasa kā analītisku, tā arī radošu ieguldījumu.
113. Izrāviena veidošanas pamatuzdevumu secība:
- izvērtēt tradīcijas, kas nosaka tirgus vai nozares status quo ,
- izstrādāt jaunu redzējumu zīmolam (vai organizācijai),
- attīstīt izrāviena idejas, kas ļautu zīmolam iziet ārpus savas kategorijas tradīcijām, turklāt, tā, lai organizācijai rastos noteiktas priekšrocības un tā tuvotos savai vīzijai.
172. Izdarot izaicinājumu gana skaļi un popularizējot to medijos, atpakaļceļa vairs nav. SBAB organizēja treniņus, radīja komandas himnu, taču ilgu laiku tai nebija pretinieku, līdz SEB vienīgā banka atsaucās. Spēlē uzvarēja banka, tomēŗ izaicinājums tika mests, tika atzīts, ka banka ir profesionāļi, bet runājot par mājokļa aizdevuma jautājumiem, viņi turpinās bankas izaicināt. Protamus pludmales diena ar 4 džekiem un bumbu, smiltīm uz ādas un aizrādījumu. + 178. It does not have to be this way.

Cīņas mākslas metafora, kura izmantojama arī biznesā – pretinieka pārspēšana veiklībā – balstās shēmas izrāviena idejā.
181. Trešajā izdevumā tika iekļauti provokatīvi sieviešu akti ar vēstījumu: „ Izglītojiet savas skolas zēnu prātus. Iepazīstiniet viņus ar kailu jaunu meiteni.”  Tematiski saukļi mācību gada garumā + tematiski pakārtoti pasākumi.
235. Jautaajums, kuru reizēm jāuzdod arī sev: Vai zīmoli ir tik ļoti aizrāvušies ar domu par patērētāju paštēla atspoguļošanu, ka ir aizmirsuši par savējo?
250. Mēs neredzam lietas tādas, kādas tas ir. Mēs redzam lietas tādas, kādi esam mēs. /Anaīsa Nīna/
260. ceļš uz izpratni: dati – informācija – zināšanas – izpratne.
293. šo varētu ierakstīt arī brūnajā albūmā: dzīves būtība ir nejaušības un traucējumi, konflikti un saspīlējumi, nevis kādas lineāras vai statiskas nepārtrauktas formas. (..) Domāt – tas lielā mērā nozīmē atteikties no savām drošticamībām. Mainīt savas pārliecības. Pakļaut izrāvienam savus glīti sakārtotos uzskatus.
297. Drosmīga domāšana atmet laiskumu un samierināšanos, kas raksturīga iesīkstējušai domāšanai. Tā ceļ godā negaidīto un atplestām rokām saņem pārmaiņas.
Nu re, un tieši šorīt dienu sāku, saņemot ziņu, ka iespējams varēšu palikt Latvijā. ?!??? Baigi mēta tā dzīve.

ceturtdiena, 2012. gada 23. augusts

Māsas brīvdiena

    Droši vien izklausās jau dīvaini, ka atvaļinājumā aizbraucis cilvēks raksta par brīvdienām, bet tā reiz ir sanācis, ja dzīvo kopā ar kādu, kas strādā. Tā nu arī man bija brīvdienu dienas – tās, kā virkne sākās ar slovāku meitenes dienu off, tad sekoja Kristīnes un māsas. Jāatzīst, ka katru vakaru pārrados mājās manāmi nogurusi un šorīt, ierastajam ritmam nosacīti atgriežoties (sākot dienu ar  kādu saimniecisku darbiņu, kompi, rīta kafiju un ārā došanās plāni tikai pēc tam), saprotu, ka par nakts dzīvi rakstīšu citu reizi – vēl jau tā nav beigusies (tikai vakar naivi apņēmos katru vakaru doties uz latino klubu, jo tās nu būtu dejas, kas man patīk visvairāk), bet par to, kas redzēts, garšots aiz Aya Napas robežām jau laikam ir vērts ko uzrakstīt.
Vispār jau unikāla iespēja – diena ar katru no meitenēm atsevišķi (vismaz līdz vakaram). Tā kā šogad esmu manāmi mainījusies un arī nesteidzos nekur, ja nevajag (un varbūt arī tad, ja vajag, vienkārši nesteidzos, jo man ir atvaļinājums un arī nesteigties ir māksla, īpaši jau tiem, kas parasti steidzas). Pēc daudz maz cilvēciskas izgulēšanās, tiekam busā, kur viss jau būtu tiešām forši, bet Kristīne secina, ka kops iepriekšējās reizes, kad te ir braukusi, tagad ir ļoti nesmuki, jo visi lauki ir izkaltuši un no zaļuma ne smakas, aizvien aktuāli pāris vientuļi koki ar soliņu nekurienes vidū, kur naivais var padomāt, ka kāzinieki bildējas, kaut patiesībā vienkārši taisa kārtēja pompozo foto sesiju (pafoss un pompozitāte te lielākoties gan raksturīga mūsu lielvalsts kaimiņiem, tomēr negribu to atzīmēt kā visas nācijas iezīmi). Otrs, kāpjot no autiņa laukā, balsis ir aizsmakušas, jo tieši tad, kad mēs viena otrai kaut ko gribējām teikt, arī aiz mums iesēdušies vīrieši savā nesaprotamajā valodā pāris tembrus augstāk mūs pārkliedza, īsti nesapratām – mentalitātes atšķirības radīja diskamporftu vai mūsu pacietība bija par izturīgu, lai sāktu viņiem pievērst uzmanību aizrādot par šādu uzvedību. Jūtu, ka ieslīgstu sīkumos, tad pieturēšos pie tiem punktiem, kas vēl tajā dienā lika aizdomāties. 
Viss sākās ar angļu brokastīm, kas te tiešām sātīgas, labā kvalitātē un lēti – es pagaidām atsakos karstuma dēļ, izmetot naudu par aukstās kafijas variācijām un baudot restorānu interjerus.
Pēc tam mūs pārsteidza pludmale, ne tikai ar lielajiem viļņiem, bet arī dīvaini sadalītajiem sektoriem, glābšanas onkuļiem, kas savās pārpievilcīgajās formas un trenētajos augumos regulāri tomēr siganlizēja ar dobju tauri, brīdinot pārāk tālu aizpeldējušos. 



Pēc mulsuma par noenkurošanās vietas izvēli, apgūlāmies rupjās smiltīs un devāmies  bružāties viļņos. Tikmēr ierodas kārtējie playboy džeki ar bumbu un spārda to pludmalē.
Pēc mūsu atgriešanās spārdīšana nez kāpēc tuvojas mūsu pusei, liekot raizēties par to, vai bumba netiks uz mūsu skaistajiem dupšiem (pāris kuriozi ar šādām situācijām jau ir pat man). Kamēr pāris smiltis sajūtam, vēl neko nesaku, tikai nosmejamies, ka te nu būtu tā reize, kad jāizmēģina vietējo sieviešu histērijas tehnika, kuru neviena no mums gan īsti apguvusi nav, bet vēlāk satrūkstamies otru reizi un es vēsā angļu mierā viņus palūdzu paiet tālāk. Pasmaida, bet paklausa. Pēc mirkļa šie velk laukā tiesām angli, pensijas vecuma un pilnīgi bālu, kurš izraušas pat īsti paldies nepasaka un pazūd starp saules sargiem, kamēr šī četrotne jūtas kā karaļi, jau tā uzpūstās krūtis nu piepūšas vēl daudz plašāk un dodas dušas virzienā. Tas tiešām tomēr škita cēli, par ko saku, ka malači tomēr. Tad Kristīne atzīst, ka mana iepriekšējā piezīme viņai šķitusi rupja, jo esam taču sabiedriskajā pludmalē, uz ko atbildu, ka līdz ar to arī man ir visas tiesības atpūsties. Varbūt varēju laipnāka būt, bet mani jau neinteresēja dzēriens ar viņiem vakarpusē (tad kāpēc?! Šī vieta māca, ka viss noved pie viena). Bet tad vēl brītiņu domāju par šīm dažādajām uztverēm, cik daudz un kā mēs katrs pieņemam. Parasti jau mokos ar zemu pašapziņu un kautrīgas čiepas kluso balstiņu, bet tagad sanāk, ka nekā – izrādāš tomēr kaut ko reizēm varu. Par ko tomēr saku paldies Krievijas gada skolai un aizdomājos t ālāk, cik ļoti tava spēja pastāvēt par sevi, sevi mīlēt, pat tikt savā karjerā uz priekšu ir atkarīga no paša, no savas nostājas, no savu tiesību (lai vai cik tas bravūrīgi neskanētu) uzstādīšanas. Galu galā jau viss iepriekšminētais šķiet izrietošs no pašvērtējuma, no cilvēka vēŗtīguma un tā apzināšānāš. Tajā mirklī atcerējos pusaudža gados lasītāš grāmatās virsrakstu „ Labās meitenes tiek debesīs, sliktās – vēl augstāk” .
Vakars noslēgts tiek ar diezgan pamatīgu smiešanos, no kuras patīkami vēderprese jau sāp – šie mirkļi ar māsu man ikdienā visvairāk pietrūkst. 


 
Bet nākamais rīts sākas ar māsas vēlo rītu - viņai gan tik daudz miega nevajag un gribas arī laicīgāk laisties, lai var vairāk redzēt un pabaudīt.
Nākamā diena uz brokastīm ved ne ar busu, bet motorolleri – laiskums tiek turpināts, tikai uz citu pusi. 
 
 
Pludmali sasniedzam krietni agrāk, kad var pievērsties bradašanai, bildēšanai, vietējo ķirbju šķirnes skaistumam, baznīciņai stāvkrasta galā, pa starpai gan iesvīst, gan pagulēt un tikai tad, sajūtot apetītes tuvošanos, doties tālāk.
Ir jauki vienkārši braukt, reizēm nogriezties. Soreiz trāpījām interesantā līcītī, kas osta izrādijās, tālāk piekraste gan galīgi neizprotama, būdas, vienā pat kaukāzieties.
Bet līcītī vairāki jauki restorāniņi, kur, neskatoties uzviena no ģimenes pārstāvju pavājajām angļu valodas zināšanām (krievu valoda šādās vietās īsti vispār neeksistē), virtuve ir diezgan laba (par lielisku jau īsti to nosaukt nevar – esmu saklausījusies meiteņu komentārus un nemanot arī sāku izvērtēt, bet tiešām – te man patika, man patika gan viņu interjers, vienkāršs, bet gaumīgs, tīrs un kārtīgs, gan ēdienkaršu ieturētais, bet toņos perfektais dizains, pat mūzikas izvēle un keramikas trauku forma un baltā krāsa). Vēlāk secinu, ka šīs brīvdienas būs bijušas ne tikai pludmale un saule vīģes no koka un vietējā jogurta atēšanās, bet neliels kulinārisjas ceļojums – hmm, laikam jau dzīves kvalitāte aug!

Pēcpusdienā, cerot skatīties saulrietu no raga gala (ak, šo naivumu, pašpaļāvīgi izlemt, ka tas būs ap 20.00, nu mēs zinām, ka tā pazūd tieši 19.15), kāpēc ragu sasniedzam jau melnā tumsā, jo vakara cēliens iestajas neapskaužami ātri, priecīgas par neplānoto, bet jauko pusdienu vietu, ripojam pilsētas pretējās puses virzienā. Vispār jau  jauki – saule, vējš, skaties tik apkāŗt. Tā ka pārāk nevienu mirkli neiespringstu par to, kur un kāpēc mani ved (aprobežojoties ar jēdzieniem, ciemats, pludmale, saulriets, bet kāds un kāpēc, to parasti uzzinu jau galapunktā), tad par dienas jautājumu kļūst: “ Cik talu vēl līdz Paralimi?”  (kad tikko jau esam sabildējušās pie Pralimi baznīcas, māsa ir parādījusi savu pirmo darba vietu un tagad pilsētas centrā sēžam un baudām kādu atsvaidzinošu dzērienu).  



 Principā mani jau varētu arī turku zonā ievest un es droši vien īsti nepamanītu, ja vien priekšā nebūtu bijis palieks uzraksts, ka tā ir  no mans’  land un blakus vairākās valodās piestiprinātas plāksnes, ka bez īpašas atļaujas bildēt, filmēt nedrīkst. Padrūma vieta, maz smaidu, lielas cenas – piestrādā, lai radītu bijību un nevēlmi atgriezties.
Skaista diena, skaistas meitenes - laikam jau šoreiz tiešām neko vairāk arī nevajag!