pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

Larnaka

Ko lai saka? Laikam jau ir tā, ka gaisam iesilstot virs 30*C jebkura pilsēta liks atcerēties un nedaudz ilgoties pēc pludmales, kas varēja būt tavas dienas alternatīva. Bet tomēr...
Šaja salā uz mani darbojas neizskaidrojams spēks: neskatoties, cik labs ir pats transportlīdzeklis, cik spēcīgs tajā ir kondicionieris, pāris minūtes pēc iekāpšanas tajā es aizmiegu un skaistā ceļa vērošana paliek kaut kur...
Tādā pat veidā tiku sasniegusi arī Larnaku, kas gan bija tikai nepilas stundas brauciena attālumā, ar ko pilnīgi pietika, lai diena iekarstu un izkapjot galvenajā pieturā promenādes centrā, ir tiešām sevi jāpierunā, lai nedotos jūras virzienā, jo karsts, un sviedru rasa jau uz pieres, bet opaa  - super neglītas un pliekanas smiltis pludmalē, kas kā paplāte – dikti garlaicīgi. Tad nu izvēlos vidusceļu – eju taisni līdz senajam cietoksnim, kas vēl no turku impērijas laikiem, tad gan lokos iekšā vecpilsētas (tiešām ir pāris pusbrukušas un tukšas  ēkas) ielās, kas galu galā izrādās arī mani saistošākā pilsētas daļa. 


Ieklīstu bizantiešu laika pareizticīgo katedrālē, kur maz ko saprotu no grieķu uzrakstiem, bet ir skaidrs, ka svāŗki jāsien vīriešiem, ko daži tūristi arī dara (kamēr atsevišķi sieviešu eksemplāri tos liek uz galvas), un pārejo jau var dzirdēt no krievu grupas gida. Tā kā priekšroku dodu vientuļai klimšanai gar ikonām un mierīgai sveces aizdedzināšānai, turos tālāk no tās grupas. Batuška tik klana galvu un kaut ko skaita, dažus pieved noskūpstīt kādu ikonu, mani neaiztiek, brīnās par kaut ko – vēlāk saprotu, ka viņu mulsina tas, ka paņēmu tikai vienu sveci, citi ņem veselu kaudzi. Nokāpu vēl Lācara kapa         vietā, kur par biedru zārki stāv atvēŗti, tukši, bet mierinājumam stāv pāris plastmasas glāzītes, kuras turpat ar dzidru krāna ūdeni var uzpildīt.



Tālāk ieklīstu brīnišķīgā antikvariātā, kur var atrast gandrīz visu, turpat reizēm nopriecājos par ēku fasādēm un ļaujos fantāzijām, kā es iekoptu terasi, ja tur dzīvotu, tad jau mazo suvenīru skatologus nomaina arvien lielāki un atpazīstamāki zīmoli, cilvēki paliek vairāk, it kā ļaujos nosacītai veikalu ķemmēšānai, bet ātri apnīkst, laikam jau karstums dara savu. 


 Droši vien tāpēc arī ātrāk sāku skatīties kafejnīcu virzienos, kas turpat pie tirgus ir gana plašā klāstā. Lai arī nešķiet tīri tipisks  vietējais stils, ļaujos gaiši zilam, vieglam kafijas un pīrāgu aromātam, kur baudīt izdevās ne tikai izslavēto rožu sīrupu ar mistiskām baltām bumbām, kuras pārdod bezgala skaistā ūdens peldes stikla burkā, gan arī priecājos par interjera niansēm, krāsu salikumiem, piekaramajām lampām un nedaudz žēl, ka nebija neviena ar ko dalīties tajā, tad būtu iemesls ilgāk pakavēties. Mājās rādot bildes, virsroku gan guva arbūzu foto, tad nu ievietoju arī to - varbūt vēl kādam iet pie sirds. :)


 Kad neviļus aizklīdu uz blakus kvartāliem, sākās tipiska vidējas pilsētas kņada, ar tipiskiem veikaliem, cilvēkiem, tikai visam pa virsu - karsts un sauss, kas drīz vien lika griezties atpakaļ tikt pie ieplānotajiem pirkumiem, ar ko iepriecināt mājās palicējus. Tad vēl iegriezties pie jauka britu puiša, kurš vispār jau tirgoja skursteņveidīgus konditorejas izstrādājumus (chimney roll), kas savukārt neizkonkurēja tipisko olīvju pastas maizīti, kuru atradu citā konditorejā, bet smaids un frappe, kuru viņš gatavoja, bija viena no labākajām dienas daļām Larnakā, pēc kuras gan ātri uz autobusu un atpakaļ uz savu pludmales pilsētu. Es tomēr šoreiz te laikam biju ieradusies tuvo cilvēku, saules un siltā ūdens dēļ, ne pārkarsētiem ielu trotuāriem un pasaules modes zīmolu outletiem.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru